LATVIEŠU TAUTAS TEIKAS PAR UPĒM

Kā Daugava cēlusies

Kad Dievs jau bijis radījis kokus, zvērus, putnus, zivis, tad Daugavas vēl nebijis. Un zvēri, putni, savā vaļā dzīvodami, jau sākuši ķildoties. Dievam tas nepaticis; tādēļ sasaucis visus zvērus, putnus, zivis pie darba, licis rakt Daugavu. Sanākuši arī visi, visi. Un zaķis ar lapsu, veiklākām kājām, tūliņ mērojuši upei ceļu: zaķis lēcis pa priekšu, lapsa atkal pa zaķa pēdām ar kuplo asti ievilkusi robežas. Kurmis, zemes urķis, pa ievilkto robežu dzinis pirmo vagu, bet āpsis vagu pakasījis lielāku; lācis atkal, kā jau stiprinieks, klēpjiem vien grābis zemes un bēris gubās (lūk, tādēļ arī Daugavas krastos tie kalni gadījušies). Arī citi zvēri, putni strādājuši ko nagi nes, un tā drīz vien Daugavas grava bij izrakta.

Nu Dievs atnācis padarīto darbu apskatīt un vispirms pamanījis lāci ar kurmi, kas, kā no darba nākdami, viscaur bijuši melni, dubļaini. Viņš brīnum uzslavējis abus par čakliem strādniekiem un vēlējis tās pašas drēbes arvien nēsāt kā godājamu piemiņu. Ir vilkam, kas daudz pūlējies ar purnu un kājām, atstājis tās melnas uz mūžu.

No putniem visčaklākie esot strādājušas zoss ar pīli; tām Dievs tad atvēlējis upē mazgāties un peldēt; bet citiem, kas drusku mazāk pūlējušies, vēlējis tikai upes ūdeni dzert.

Un, kamēr tur ar tiem citiem runājis, Dievs pacēlis acis, ieraudzījis vienu pa koku zariem lēkājam, svilpojam, tas bijis lietusputniņš (klijāns, vālodze). Dievs vaicājis: „Nu ko tad tu te lēkā? Vai tu nemaz nestrādāji?”

„Kur tad nu es tik rupju darbu strādāšu, man jau smalki svārki mugurā: iekāpu gan upē, gribēju sākt, bet apskatījos, kur tad manas dzeltenās bikses, tās samaitājušās, un tā apdomājos labāk nekā nedarīt.”

„Tā, tā! Tad dzeltenie svārki tev vairāk par ļaunumu nekā par labumu. Nu labi, paturi tad savus dzeltenos svārkus un tās pašas bikses ar visiem dubļiem, cik todien, iekāpjot vien, notaisījušās; bet mūžam tev nebūs brīv dzert skaidra ūdens ne no upes, ne avota, ne arī dīķa, ar rasas lāsēm, kas uz akmeņiem, tu dzisināsi slāpes.”

Un vēl šo baltu dienu lietusputniņam šis sods jānes; kad, negaisam tuvojoties, citi putni jau apklusuši, tad viņš vien vēl žēli raud par savu toreizējo lepnību.

Jā, un tā nu Dievs, lietusputniņu nosodījis, pagriezies drusku sāņus, ieraudzījis buti pa smiltīm vārtāmies un žēlodamies ieteicies: „Ak tu, butīte, nabadzīte, kā tu arī pa smiltīm vārties.”

Bet bute pārgalvībā mēdījusi pakaļ: „Ak ķu buķīķe, nabaģīte, kā tu pa smiltīm vārķies!”

„Labi!” Dievs teicis, „kad tu mani mēdi, tad lai tava mute arī paliek tik šķība (greiza), kā tu viņu mēdīdama savilki.”

Un re, vēl šobaltdien butei mute greiza.

Beidzot Dievs vaicājis: „Bet kur tad vēzis? Vai tas nemaz nav redzams?”

„Kā, vai tev acis pakaļā, ka mani neredzēji?” vēzis rupji atbildējis.

Par tādu atbildi vēzis dabūjis lielu sodu: visu mūžu pašam acis jānēsā pakaļā.

Pēc tam Dievs ar zelta kausu gravā ielējis ūdeni, norādījis, uz kuru pusi būs tecēt, un nosaucis jauno upi par Daugavu.

Atgriezties atpakaļ

Kā cēlušies Daugavas krasti

302, 5434. Made Vītole Jēkabpils Secē, 70 g.v.;

pier. A. Lablaiks 1927.

Senos laikos Daugavai nav bijis krastu. Reiz Velns sadusmojies un gribējis Daugavu aizdambēt; gribējis lielu akmeni iemest Daugavā, lai tā pārplūstu un noslīcinātu visus ļaudis. Vienu nakti tas sadomājis akmeni nest. Nesis arī, bet, tā kā elle esot bijusi ļoti tāļu, tad ilgs laiks pagājis, akmeni aiznesot. Jau aiznesis gandrīz līdz Daugavai, te piepeši aizdziedājies gailis, un Velns nometis akmeni zemē un mucis uz elli. Bet toreiz Milzis dzīvojis pie ļaudīm pasaulē. Milzis sarunājies ar darbīgākajiem zemniekiem un gājis nomūrēt Daugavai gar vienu pusi mazāku un gar otru lielāku valni. Tā cēlušies Daugavas krasti.

Atgriezties atpakaļ

Kā cēlušās salas Daugavā

549, 279. Jēkabpils Ābeļos;

pier. Špakovskis 1928.

Senos laikos pie Naudas grāvja mitis pats Nelabais. Ik pavasarus viņš izgājis pie Daugavas un noskatījies, kā ļaudis pludinājuši plostus pa to. Tas Velnam brīnum ķēries pie sirds, un viņš nospriedis Daugavu aizdambēt. Tā nu sācis nest ar maisiem smiltis un akmeņus un tos bēris Daugavā. Bet – tavu postu – cik sabēris, tik ūdens atkal izskalojis. Par neizdevušos nodomu Velns briesmīgi sapiktojies. Atstājis savu darbu nenobeigtu un licies Rumbas purvā gulēt. Vēl tagad tur ir tāda vieta, ko sauc par Velna midzeni. Tur ir ļoti staigns dumbrājs, un ūdens stāv pat vissausākajā vasarā.

No Velna sanestām smiltīm tad arī cēlušās visas salas no Naudas grāvja līdz Jēkabpilij, bet no sanestiem akmeņiem cēlušās krāces pie šīm salām. Lielie smilšu kalni pie paša Naudas grāvja arī esot šo Velna nedarbu atliekas.

Atgriezties atpakaļ